Cilvēks – domu radītājs.

Aizejot bezgalībā vēlvienam radiniekam un rušinot zemi kurā sastopu skudras, zirnekļus, sliekas un dažāda izmēra kukaiņus prāts atkal rada jaunas domas un pārdomas. Ir uzskati, ka cilvēkam ir netaustāmi, netverami smalkie ķermeņi. Es uzskatu, ka cilvēks jau ir smalks ķermenis fiziski un ķīmiski izmērāms un izskaitļojams. Tas spēj elektromagnētisku vilni pārvērst attēlā, tas spēj ēteri párvērst smaržā, tas vielas spēj pārvērst garšā un svāratības – skaņā. Tas, manuprāt, ir pietiekoši smalki, pat atstājot aiz svītras tā spējas pārvērst gurķus, cīsiņus, friškas un krējumu – sēklā, matos, asinīs, kuņğa sulā un siekalās. Atstājot aizsvītrastā spēju nodot signālus atsevisķām orgānu daļām. Tas jau ir gana smalks, pat ja nespēj lidot un domas tūlīteji pārvērst pūkainos rozá vienradžos, kas dejo uz varavīksnes. Un šeit es atkal uzdevu jautājumu, kurš nomoka Tīronu – no kurienes rodas domas? Cilvēka spējas ir ne tikai pārverst apkārtnes impulsus attēlos un skaņās, bet šīs skaņas pārverst fantāzijās, sapņos, murgos un tai skaitā – domās. Agrāk, man likās, ka domas virmo gaisā un atkaeībā no viņa apziņas noskaņojuma – tas attiecīgi uztver vai neuztver tās. Viso stāsti par telefonu, spuldzīšu, relativitātes un evolūcijas izgudroājiem, ka divasnesaistītaspersonas vienlaicīgi iedomājas to pašu ir jo domas virmo gaisā. Taču, man liekas, domas nevirmo, domas cilvēka ķermenis pats rada no apkārtnes un vides kurā tas atrodas. Dns mums visiem ir 99,99% vienāds, tāpēc arī radīt vienādas domas mums irpa spēkam. Vai vienādas domas vienlaicīgi varam radīt ar kaķiem, skudrām, zirnekļiem un ērgļiem? Piedzīvot šīs sinhronitātes arī ar viņiem? Domāju, ka ne tik precīzi, kā ar cilvekiem, jo dns ar viņiem ir krietni atšķirīgāks. Domas nemaina realitāti. Domas maina uztveri, par realitāti, kuru mūsu smalkais ķermenis ir spējīgs izdarīt. #biorobotika

  
šis raksts tika publicēts iekš Emuārs

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *