spele-var-sakties

Kapēc dzīve ir negodīga? Jo tā ir spēle.

Bērnību vairāk pavadīju spēlējot datorspēles un lamājoties brīžos, kad neizdevās sasniegt spēles uzstādītos noteikumus. Tagad arī sanāk palamāties vai padusmoties brīžos, ja neizdodas sasniegt kādu savu ieceri fiziskajā dzīvē – vai nu tāpēc, ka neesmu iemācījies tādu līmeni, neesmu ko pamanījis vai vienkārši esmu gļēvs vai muļķis. Bērnībā reti spēlējos ārā ar puikām un meitenēm, dēļ bailēm, ka mana kārnā ķermeņa un gļēvās uzvedības dēļ būšu lielisks pretinieks, nē, patiesībā – treniņmaiss pagalmā esošajiem krieviem. Arī pieaudzis es visbiežāk izvēlējos mazāko risku spēlējot dzīvi dažādos dzīves notikumos. Nepīpēju, nelietoju alkoholu un meitu sāku mīlēt tikai pāri 20. Kā datorspēlēs, tā dzīvē reti riskēju, ja bija iespēja zaudēt. Lai vai kā – pagalmā vai pie datora – tā visa ir spēle ar noteikumiem, ar ierobežojumiem, ar sākumu, kulminācijām, iespējām, bonusiem, zaudējumiem, restartiem, beigām un attīstību.

Sāksim ar sākumu, es un man par pārsteigumu mana meita uzdeva jautājumu – kapēc pēc dinozauriem izveidojās cilvēks? Visas atbildes par spiedieniem, temperatūrām, evolūcijas reakcijām utt. atbild uz jautājumu kā, nevis kapēc. Bet sāksim ar sākumu. Kapēc ir izveidojies Visums? Nē – atbildes par lielo sprādzienu atbild uz jautājumu kā, nevis kapēc. Un vēljovairāk tas neatbild uz jautājumu – kas to radīja. Sēdi klusu. Visums, manuprāt, ir spēļlaukums, tā pat kā spēļlaukums ir zeme. Šī raksta attēlā, manuprāt, ir jaunās spēles pēc dinozauriem startup ekrānšāviņš. Turpinājums iepriekšējām. Kā no Mario uz GTA. Garlaicība bija tā, kas lika no paradīzes pazust dinozauriem. Vairs nebija interesanti spēlēties. Paradīze, zemes virsū, nebija radīta, lai tajā happy visi dzīvotu, citādi dinozauri nebūtu kerdiks, bet lai spēlētos – cīnītos, citādi augi necīnītos par savu pastāvēšanu un tiekšanos pēc saules, cidādi dzīvniekiem nevajadzētu nepārtraukti kaut ko gremot, lai pastāvētu. Pirmais noteikums paradīzei, lai uz tās dzīvotu – izcīnīt vietu zem saules. Paradīze ir bonuss, kas jāizcīna, jānopelna, pēc kā jātiecas, tā ir ilūzīja, lai harmonijai un dzīvības formām būtu jēga eksistēt.

Kas tad radīja šo spēli? Bieži tomēr nonāku pie atbildes – es. Protams, es, kā Kārlis Ulmanis ar konkrētu personas kodu un konkrētā formā izkārtotām molekulām neizveidoju zāli, gravitāciju, merkuru, andromedu, mīlestības formulu, DMT molekulu, nematodes, zīlīti, cīruli, egli utt. To izveidoja – ES, bet lai ES būtu interesantāk ir jābūt azartam – tas nozīmē – ir jābūt kaut kam, ko var pazaudēt. Es domāju, ka Dievs, Trūmens vai Mērfijs neskatās uz mums, Dievs esam mēs paši, jo interesantāk ir nevis skatīties, bet piedalīties. Pēc personīgās pieredzes. Jā – mēs visi esam dievi kuri iemetuši sevi spēlē, veidojot vienu veselumu. Jā, arī tie kam neiet rožaini dzīvē vai viņiem tiek mestas virsū bumbas, jo cilvēku kopa ir izveidojusi kādu veiksmīgāku organismu – organizāciju, kas ir spēcīgāka, bet lai pastāvētu kaut kas spēcīgs, kaut kas visu laiku ir jāpatērē – tas nozīmē – kādam būs beigas. Piemēram – es gribu izaudzēt ķirbi savā dārzā. lai to izdarītu, man nāksies izpostīt kukaiņu dzīves vietas, iespējams kādai pelei vai lapsenei alu, kas ir tā māja un pavisam noteikti novākt no trases manā izraudzītajā ķirbja laukumā esošos aborigēnus – zāli, dundagas, dadžus, zirgskābenes un nāksies ar tiem karot nepārtraukti, lai varētu savu ķirbi tur izaudzēt. Aborigēni vienmēr gribēs atgūt savu teritoriju, bet es gribēšu izcīnīt vietu zem saules, kā lielākam organismam, būs neizbēgami jāiznīcina vājāki. Tā pat kā organisms (organizācija) ASV vai RU to veiksmīgi dara uzbrūkot, ravējot aborigēnus, lai iegūtu viņiem piederošos resursu un turpinātu pastāvēt kā vienots organisms.

Maslova piramīda ir nevis vajadzības, bet bonusi, kurus iegūsim, ja iziesim kādu leveli. Un tie būs mūžīgi. Pat Dalailama turpina spēlēt spēli un visvētākais Pāvests nav vēl sasniedzis augstienes, tam ir jāturpina spēlēt – jāturpina attīstīties un virzīties uz priekšu pat ja viņam ir kontakt pieeja ar spēles radītāju. Sasniedzot augstākās apziņas atklāsmes, nav beigas. Apjaušot ka slpētās zināšanas ir jau Tevī – tās nav beigas, tas ir tikai viens spēles posms, kas ir iziets. Jā Tu esi malacis – esi sasniedzis augstu līmeni, bet spēlei ir jāturpinās un bosi būs vienmēr un tie turpināsies. Harmonija, nevis miers ir tas, kas vada šo spēli. Azarts un mūžigās iespējas, kuras varam iegūt, ja kaut ko varam pazaudēt.

Ja esat spēlējuši kādu action sēli, piemēram Doom, Comandos, Lara Krofta, Harijs Poters vai citas var ievērot niansi – visi var tikt uz priekšu un vienmēr tas ir iespējams, tikai spēlē ne vienmēr atklāti ir parādīti visi bonusi un durvis, lodes, level up iespējas, taču tās ir. Tikai jāierauga. Es varu apliecināt, ka arī savā dzīvē esmu bieži saskāries ar uzkārieniem, uzdevumiem utt., bet atrisinājums vienmēr ir turpat blakus un uz tiem ir apzināti vedušas manas konkrētās izdarītās izvēles un visa veida pieredze. Tikai no manis ir atkarīgs – vai es tos ieraudzīšu un tas, man personīgi, liek domāt, ka liktenis ir, bet tas nav noteikts viennozīmīgs. Liktenis ir kā spēles līnija, kuru spēles gaitā varam izvēlēties, bet tās līnijas iepriekš jau ir noteiktas un bonusi un turpinājumi ir izlikti. Vienmēr – brīžos kad beidzas lodes, beidzas burvju spējas vai nauda ir iespēja tikt pie jauniem, kas datorspēlē ir izlikti. Vienēr, ja vajag attaisīt kādas durvis, bet tās jāataisa ar kādu kodu vai vajag salikt atslēgu no vairākām komponentēm, lai tiktu uz priekšu – noteikti kods vai komponetnes ir tur pat, nevis aiz durvīm. Uzskatu, ka dzīvē ir tieši tā pat. Nepārtraukti tiks mesti jauni uzdevumi un grūtības, ja gribēsi iet uz priekšu, kaut vai pilnveidojot savu personību. Netiks mesti jaunu uzdevumi, ja stāvēsi uz vietas un spēlēsi visu laiku vienu un to pašu līmeni. Turklāt – ja spēlē datorspēles un analizē, kā Tu tās spēlē – visticamāk dzīvē dotajiem uzdevumiem – pieej līdzīgi. Es personīgi pēdējā laikā sāku aizrauties spēlējot Hockey Stars. Tur bieži izvēlos mazus riskus, kur mazākas summas un lielāka iespēja spēlēt pret amatieri kuru varētu viegli uzvarēt un protams attiecīgi straujas attīstības iespējas arī nav. Daudz jākapā, bet ir iespēja iet arī uz lielāku vai pilnu likmi. Risks lielāks – bet attīstība straujāka.

Kapēc mani tas hokejs tā aizrauj? Azarts – man ir dots kāds konkrēts daudzums iespējas, kuras varu likt uz spēles. Zaudēt vai iegūt papildus. Protams – es varu arī spēlēt ar botiem, bez iedomātas naudas vai bonusiem. Nav riska, bet baigi garlaicīgi vienā brīdī sāks palikt. Taču interesantāk, ja to iedomāto naudu es varu pazaudēt vai iegūt, turklāt spēlējot ar īstu cilvēku virtuālajā vidē. Kas interesanti – tam ko vari zaudēt, nav obligāti jāeksistē – tā ir tikai ilūzīja, tikai skaitlis, ko redzu ekrānā, kuru rēķina kompjūteris. Tieši tā pat ir arī dzīvē – mums ir dotas kādas konkrētas iespējas, orgāni, laiks, telpa, mantojums, kas var būt ir tikai iluzors. Nauda ir tikai apdrukāts koks ar krāsu, ilūzija, bet tā liek spēlēt.

Dievs, radot Ādamu un Ievu arī piedāvāja azartu. Redzkur ābols. Nekod. Kapēc Dievam vajadzēja radīt ābolu un cilvēku ar orgānu, kas atļauj to noplūkt, nokost, sagremot, turklāt izveidots cilvēks ir tā, ka tam ir vajadzīgi elementi un enerģija (kilokalorijas) lai sevi veidotu un pastāvētu tā ķermenis un ābolis ir ideāli piemērots tam? Domāju, ka tas bija azartiska nolūka pēc – nokodīsi uzrīdīšu čūsku. Tā vienkārši ir interesantāk, kas izskauž garlaicību, jo citādi garlaicība ir tā, kas nogalināja dinozaurus un tas pats varēja drīzvien notikt ar Ādamu un Ievu, ja ābols paliktu neskarts.

Negodīga dzīve šķiet tad, ja liekas, ka bez cīņas mums vajag gūt uzvaru. Kapēc Tu esi tādā formā, ar tādiem orgāniem, asinsriti, bez kažoka ar vajadzību pēc enerģijas, pārtikas, pārošanās? Lai meditētu kokā un ēstu sauli? Miers ir tikai atpūtas brīdis. Kā nospiesta pauze spēles laikā, lai varētu aiziet pēc ābolu sulas, ko padzerties un atgulties zvilnī.

Harmonija ir dzīves vadlīnija.

 

P.S. Pat tie, kas ir atklājuši spēles koda daļas, piemēram tādi kā Neo no Matrixa, viņiem spēle vienalga turpinājās.

Lai jums veicās šajā spēlē un tā turpinās tiem, kas uzdrīkstās to spēlēt bez čītiem!

 

  

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *