Surikati-1

Ko radītājs ar to visu bija domājis?

Uzzvanīja tētis. Viņš uzdeva šo jautājumu. Arī man šis jautājums dzenājas pa prātu. Vecamtēvam agrāk arī. Manuprāt, esmu atradis atbildi uz to. Pat, ja atrasta atbilde, zināšanas nemaina diži neko – maina zināšanu pielietojums. Rīcība ir arī tas, ko sākums/nekas/radītājs vēlas.

Manā ģimenē/radu lokā ir ļoti dažādi uzskati, par to, kas, kāds un vai tāds Radītājs vispār ir. Ir, kas dzīvo klasiskajos kristiešu uzskatos. Bībele ir Dieva vārds un viss pārējais ir tikai cilvēka. Ir tādi, kas uzskata, ka Jehova ir Dieva vārda patiesais nesējs un viss pārējais ir norakstāms. Ir tādi, kas uzskata Hokingsa teorija par lielo sprādzienu ir sākums, viss ir atklāts un vairāk jautājumi ir lieki. Un ir tādi, kā es un Tētis, kas īsti nezin, kas, kāds, kur un vai ir, bet nojaušs, ka tādam būtu jābūt, turpinot meklēt tā precīzākas interpretācijas. Uzskatu, ka Lielais sprādziens un evolūcija ir notikumu ķēde, kas radīja dzīvību, laiku, telpu, zvaigžņu sistēmu, gravitāciju utt. Nerunāju pretrunā ar modernajiem zinātnes atklājumiem. Piekrītu Hokingsa, Darvina, Einšteina un citu popzinātnieku novērojumiem, kas laika gaitā no teorijas ir kļuvuši par faktiem. Taču nepiekrītu tam, ka šie fakti liecina par to, ka “inteliģents radītājs” neeksistē. Uzskatu gluži pretēji – tie visi liecina par pretējo. Un šajā brīdī bieži esmu saņēmis pārmetumus – kā tad bads, kā tad nāve, mokas, Korāns, skumjas, ciešanas, posts utt. Jāsaka – šie pārmetumi ir domāti tiem, kuri interpretē Radītāju pēc konkrētiem uzskatiem, piemēram tādiem, kādi aprakstīti Bībelē. Ka Jēzus ir Dieva dēls, kas sludinājis mīlestību un tāds ir bijis Dieva mērķis – mīlestība. Es tā neuzskatu. Es uzskatu, ka mīlestība ir viena no komponentēm, kas radīta (jā, tā ir ķīmisku vielu attiecība, ko sintizē mūsu organisms), lai notiktu rīcība – attīstība, evolūcija, akšins. Tā pat kā nāve, cikliskums, bailes, ciešanas. Cilvēks nav gala punkts, tas ir tikai pieturas punkts radītāja meistardarbam. Viss, kas mūs nenogalina, padara mūs stiprākus. Tie, kas izdzīvo, pārdzīvo un tiek pāri – kļūst stiprāki, saglabā sevī šo informāciju un nodod šo informāciju nākamajām šūnām. Bez šīs spējas, evolūcija, nebūtu iespējama, bet tas, mūsu skatījumā, kā uztveram laikatelpu – prasa miljardus gadu, lai no vienas šūnas attīstītos tādi organismi kā zāle, sēnes, bites, liepas, vilki, delfīni, cilvēki. Neticu, ka šī šūnu īpašība bija nejaušs gadījums. Neticu, ka lielais sprādziens bija nejauši inscinēts. Neticu, ka arī patreiz notiekošais ir nejaušības.

Vēl tētis prasīja – kāpēc cilvēks, kā saprātīga būtne vienīgā cīnās pati pret savu rasi un to iznīcina? Es teicu, ka tā nav. Stārķis, vilks, bumbieris rīkojās saprātīgi, pat ja asociējam to, ka prāts saistīts ar smadzeņu darbību un smadzenes bumbierim, kā kokam nav, tā rīcības, kā tas veido sevi – sakņu attiecības pret vasas daļu, stumbra attiecības pret zaru, sakņu perimetrs un laukums attiecībā pret bumbiera augstumu, sakņu virzieni un tieksme dzīties zemē, lapu skaits pret augļu skaitu, zaru dzīšanas vietas un virzieni – koks veido savu organismu saprātīgi, pat, ja pats to neapzinās kā cilvēks apzinās un spēj kontrolēt savas rīcības, pat ja lielākā daļa rīcību vada zemapziņa un laika gaitā tam nodotā gēnu informācija, kuru esam mantojuši arī no augiem un kura rīcībās varam saskatīt līdzības. Pat surikāti cīnās par savu teriotoriju, to iezīmē un citus, savas sugas/rases pārstāvjus tajā nelaiž un cīnās ar tiem, ja neprotas. Vilki ar gaudošanu iezīmē savu teritoriju, liekot citiem bariem noprast – šī teritorija ir aizņemta, brīdinam, ka gaida nepatikšanas, ja tajā ienāksiet. Zirgi padzen no sava bara tos, kas nepakļaujas barvedim un pieņem savā barā citus zirgus, ja tas izrāda cieņu un pakļaušanos savam barvedim.  Bumbieris sadzen tūkstošs sēklu gada laikā, bet tas neļauj un traucē izdzīvot tām sēklām, kas nokritušas zem viņa zariem un nav aiznestas tālāk. Arī tas cīnās pret savu sugu, lai pastāvētu zem saules. Bez šīm darbībām, kas ir šķietami vardarbīgas, nežēlīgas, mokošas – evolūcija, asiņu apmaiņa, informācijas nodošana, jaunu gēnu veidošana, nebūtu iespējama.

Aizvakar sabakstīju aci ar zaru. Acs ābola aizsargplēve tika bojāta tā, ka nervs nepārtraukti tika kairināts, liekot izjust graušanas sajūtu. Šis viens (iespējams vairāki, nezinu tik precīzu acs anatomiju) nervs neļāva prātam atslābt un aizmigt. Sāpēja gan atvērta, gan aizvērta acs un tās apziņas mocības, ka nevaru aizmigt bija mokošas. Un tad uzdevu jautājumu – kāpēc, organisms neļauj prātam aizmigt? Kāpēc tas turpina pieslēgt visus muskuļus? Domāju, ka tāpēc, lai ķermenis meklētu risinājumu, kā apārstēt, nomierināt un kontrolēt šo nervu, meklējot risinājumu apkārtējā telpā, kurā tas atrodas. Atrodot šo veidu, kā tikt galā ar nervu, varu nodot informāciju tālāk nākamajām paaudzēm caur gēniem vai informatīvo telpu. Radītāja prāt (ja tāds vispār viņam ir), mēs neviens nenomirstam, mūsu ķermenis tiek tikai izjaukts un veidots atkal no jauna, taču apziņa – turpina pastāvēt un veidoties gēnu un informatīvās telpas līmenī – arhaiski caur tautasdziesmām, vēlāk caur pierakstiem un mūsdienās caur digitālo informāciju. Attīstība un rīcība ir tas, ko radītājs ir vēlējies. Lai mēs rīkotos ir radītas ciešanas, nervu refleksi, kas izpaužās sāpēs un patreiz vēl nespējam tās kontrolēt, laiks, nāve, domāšana, nervu sistēma un ekosistēma. Dievs radīja arī uzskatu sistēmas – Bībeli, zoorastrismu, pagānismu, Korānu, kas veicinātu evolūciju un domāšanu. Viņš neradīja tikai vienu vai otru. Tas radīja gaismu, tumsu, nervus, prieku un sāpēs, mīlestību un bēdas – lai laikatelpa virzītos uz priekšu.

Starp citu – Mozus, Jāņa vai, es personīgi nezinu, kura doma tā bija «Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla» ir tēlaina un, manuprāt, patiesi aprakstīta doma. Cilvēks pagaidām, ir vienīgais zināmais organisms, kura ķermeņa ekstremitātes un apziņas potenciāls ir ļāvis tik ļoti ietekmēt planētu zeme. Protams attiecībā pret Visuma telpu, tā ir ļoti niecīga ietekmes zona, bet domāju, ka ideja ir apgūt visu. Un lai apgūtu šo laika telpu no iekšienes ir radīts cilvēks. Bet, lai tas notiktu – bija jābūt organismiem, kas izveidotu šo ekosistēmu, telpu, debesu ķermeņus, notikumus, smadzenes, apziņu, apkārtni, putnus, tārpus, baktērijas utt., lai cilvēkam, tādam kāds viņš ir patreiz, būtu jēga. Tāpēc, iepriekš, es biju ateists, pirms sapratu, ka esmu Dievs, pat ja apzinos, ka patreiz atrodoties ķermenī kuru apzinos, nav dota tik ietekmīga kapacitāte, lai acumirklī radītu jaunu laikatelpu, bet zinu, ka es iesaistos milzīgā procesā. Turklāt, sabakstītā acs atsaucās arī uz “garīgiem” notikumiem, kas lika atcerēties un domāt – ka kaut ko neievēroju, kaut ko palaižu garām, kaut ko neredzu, neredzu, kas ir paslēpts. Ne jau Dieva ķermenis, bet nākamais gājiens, kas virzītu lēnā garā manu pasauli uz priekšu, lēnā garā virzot uzpriekšu pārējo pasauli.

  

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *