IMG_8231

Mans tētis svin 9. Maiju.

Es labi apzinos, ka šāds virsraksts virknei lasītāju, vismaz sākumā, izraisīs daudz kļūdas ziņojumus neironu tīklu uzskatu ķēdēs. Kādam iespējams ieslēgsies CapsLock taustiņš un meklēs vietu, kur atstāt savu sāpi komentārā. Kādam būs šoks. Lielāks vai mazāks. Zinu, ka ir arī lasītāji, kas veselīgi uztver informāciju, pat ja tá ir pretstatā ar uzskatiem, kas dziļi sirsniņā nosēdušies. Jā, mans tētis svin 9. Maiju un atzīmē uzvaru pār fašismu. Pat, ja tehniski tā bija nacisma ideoloğijas sagrāve. Tas, īstenībā, tēta gadījumā, nav būtiski. Tas nav patiesais iemesls. Arī izsūtīšanas, apspiešanas, čekas pagrabi un citas darbības, ko kā kaut ko nejauku atceras vecāmamma, viņa mamma – neapturēs atzīmēt ļaunā Hitlera komandas kapitulāciju. Arī es neizpratu sākumā iemeslu atzīmēt 9. Maiju, jo uz to skatījos tikai no ideoloģijas viedokļa attiecībā uz 2 pasaules karu. Attiecībā uz okupāciju un visam tam pakārtotajiem faktiem un emocijām. Taču viņš ir mans tētis, pat ja ideoloģiskā līmenī esmu 9. maija svinēšanas pretinieks.

Tētis nesprauž lentītes vai nenes ziedus uz uzvaras pieminekli. Viņš lepni nebļaustās 9. maijā «na Berļiņ». Viņš tos svin, jo tās ir viņa atmiņas par dzīvi labklājībā. Un te ir brīva vieta – ______________ otrajiem erroriem. Labklājība?!? PSRS?!? LABKLĀJīBA??! (Visticamāk normāla reakcija būtu šo jautājumu rakstīt šādi LABKLAJIB#*?!)

Padumjajos laikos, kā dzejniece no Valles man iemācīja, mans tētis varēja atļauties mūs visus četrus uzturēt. Varēja atļauties vasaras dzīvot Mellužu vasarnīcā. Arī dzīvoklis tika piešķirts šajā laikā. Tie bija zelta laiki. Mačo laiki. Tie beidzās. Gribu atkāpei piebilst manas mammas iemācīto teicienu – «Viss, kas notiek, notiek uz labu, bet ne vienmēr, jums par labu». Ne visi spēja pielāgoties jaunajiem laikiem. Brīvajiem un neatkarīgajiem laikiem. Sabiedrības iekārtas maiņai, mediju maiņai, valsts valodas maiņai un vadības maiņai. Neatkarīgi no tautības.

Mammai bija jāatgriežas darbā, lai savilktu galus brīvībā. Laika gaitā tēta uzvalks nomainījās pret skrandām. Viņa brālim bankrotēja liela saimniecība Iecavā, kas bija ķēdes reakcija Banka Baltija kraham. Portfelis, ar kuru lepni devās pie klientiem, tika nomainīts pret slotu. Ne uz reiz, jo palēnām tika izēsts no datorcentra, kurā bija programmētājs. Atslodzei – viņš strādāja kopā ar Viesturu Slavu, jeb leģendāro Dzelteno Pastnieku basa ģitāras spēlētāju.

Bet nu turpinam. Atceros, kā mamma atnesa man rotaļļietu. Kaut kas transformerim līdzīgs. Vairākas daļas locījās. Biju sajūsmā, pat ja dažas detaļas bija nolauztas.  Vēlāk izfiškoju, ka mamma to bija atradusi miskastē. Atceros, ka pirms tam spēlējos ar pirktām, jaunām mantām. Man bija eskavators un sarkana mašīna ar karietes riteņiem. Visas detaļas vietā. Bet nu, kas bijis bijis. Vēlāk apskaudu tos, kuriem bija jauni akšinmeni. Vismaz 30 latus tie maksāja. Tā bija liela nauda. Dažiem bija pat divi akšinmenkomplekti. Tos uzskatīju par miljonāriem. Atceros, ka klasesbiedrs iedeva uz nedēļu paspēlēties ar motopelēm no marsa. Rokas, kājas kustējās. Mocim stūre grozījās. Tas bija kaut kas bērna prātam fantastisks. Tādas mantas mani vecāki nevarēja vairs atļauties. Kad ziemassvētkos saņēmu dzeltenu Lego traktoru par 5 latiem – biju lepns. Lielījos. Es lepojos, ka varēju būt kā citi, kuriem varēja atļauties dārgas mantas. Citiem tas ne pārāk patika. Iepriekšējā labklājība tādā līmenī vairs neatgriezās.

Lai gan, mans tētis ir optimists, pat vīrieša optimista prātam tas noteikti ir nopietns trieciens. Trieciens apziņai. Iemesls – noslēgties sevī. Iemesls ignorēt neveiksmes un izskatu, kas daudzu prāt liks domāt – šim cilvēkam nav māju. Tagad es saprotu viņu labāk. Jo esmu ļoti līdzīgs viņam. Es rīkojos tā pat. Esmu optimists un neveiksmju gadījumos ieslēdzos sevī. Grūti to atzīt. Mums abiem.

Zinot šo, domāju, ka mans Tētis svin atmiņas par labajiem laikiem. Laikiem, kad viņš varēja dzīvot kā «mūsdienīgs» cilvēks. 9. Maijs ir atgādinājums viņam par tiem.

Domāju, ka labajās nostaļğijās slīkst arī tie, kas jandalējas uzvaras parkā 9. Maijā. Līdzīgi, citā manierē gan, slīkst arī tie, kas atminas Latvijas Brīvalsts labos laikus, pat ja tajos nav bijuši. Slīkst arī nostaļğijā par Kārli Ulmani. Es to esmu piedzīvojis vairākkārt. Vēl nesen no Helsinku grupas 96 viens no dalībniekiem teica uzzinot, ka esmu Kārlis Ulmanis – Tu esi vienīgā cerība LV, jo cits Kārlis Ulmanis ir ideoloģiski vienīgā cerība. Taisnības labad jāsaka, ka ir arī bijis gadījums, kad viens kungs redzot mani, kuram tika pateikts mani personas dati atbildēja – nē, tas nav Kārlis Ulmanis.

Cilvēcīgums, manuprāt neizpaužas protesta akcijās, kas vēršas pret kādu cilvēku grupu.  Tas izpaužas izpratnē. Un būt cilvēcīgam ir normāls hārdkors.

  • Bildē – mans Tētis pirms apmēram 3 gadiem savā darba vietā – Kungu ielas pagrabā, kad strādāja par sētnieku. Viņu atlaida. Viņam ir bail no augstuma (piebildīšu, ka man arī).  Vajadzēja kāpt pa augstām stāvkāpnēm un izkarināt karogu. Viņš ierāva alu no divlitrenes (tas arī palīdz dzīvot labajos studiju laikos), lai mazinātu bailes. Priekšniece sajuta elpu un palūdza uzrakstīt atlūgumu. Tā nebija pirmā reize. Humoram un atslodzei – viņš ir adoptēts. Tas ne kas, ka viņš ir viņa mammas un tēta orģināls. Viņa mamma bija precējusies ar čali, kuru nākamajā dienā iesauca vācu dienestā. Tā bija pēdējā reize, kad viņš redzēts. Bet nu – realitāte jau daudziem neinteresē. Interesē dokumenti. Oficiāli laulība nebija šķirta. To nevarēja izdarīt, jo bija bezvēsts pazudis. Tas nozīmē – miršanas apliecība nav. Lai visi papīri tīri un skaitītos oficiāls sīkais – nācās adoptēt.
  

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *