Explore

Kas es esmu?

Diskutējot, plēšoties, kasoties, komentējot dažādu uzskatu pārliecības tās apšaubot ievēroju identiskas līdzības, neatkarīgi kādi būtu uzskati – vai tie būtu par ierobežotu vai neierobežotu ēdienkarti, vai tie būtu pieņēmumi par kādu konkrētu pasaules uzbūves modeli vai tās būtu pārliecības par to kādā formā ir zeme vai to ka ausis kustināt es māku, pat ja izmantoju rokas – visi kā viens, aizstāvēs savus uzskatus.

Uzvaicāju sev – kāpēc tā notiek un kāda velna pēc es tur jaucos un urķējos? Piederība. Instinktīva piederība kādai sabiedrības grupai, lai justos sociāli derīgs. Ko nozīmē sociālā piederība? Atbildi uz jautājumu – kas es esmu. Atbildi un uzdevumus – kas man ir jādara un jādomā, lai es būtu. Tā ir vērtība, ko sargā visi.

 

Es urķējos un apšaubu visu pēc kārtas, pat paša savas idejas, jo jūtos piederīgs sociālai grupai – filozofi. Tā ir mana vērtība, pie kā pieturos un sargāju to veidos, lai identificētu sevi ar šo grupu, tā pat kā vegāni sargā uzskatus par ēdienkarti, tā pat kā plakanās zemes sabiedrība sargā savus uzskatus par to, kāda ir zeme, tā pat kā visēdāji sargā savus uzskatus par to kādai obligāti jābūt ēdienkartei, tā pat, kā hinduisti, budisti, kristieši, ateisti sargās savus uzskatus par pasaules modeli, tā pat kā metālists sargās savus uzskatus par mūzikas gaumi vai tā pat kā folklorists sargās savus uzskatus par savu vēsturi, vai tā pat kā pacifists sargās savus uzskatus par to kādai būtu jābūt cilvēku rīcībai uz zemes, vai tā pat kā mednieks sargās savus uzskatus par savu nodarbošanos kurā identificējas. Aizstāvības metodes visiem ir ļoti līdzīgas – ignorēšana, apsaukāšana, primitīvu stereotipu atsauces, vispārināšana, radikāla un galēja noliegšana, slimību piedēvēšana. Kad atsakos no kādiem konkrētiem uzskatu modeļiem vai darbībām – automātiski zaudēju piederību kādai sabiedrības grupai. Ja es personīgi atteikšos urķēties un apšaubīt -nejutīšos vairs piederīgs filozofiem. Nejutīšos derīgs sabiedrībai. Pazaudēšu savu būtību, aicinājumu un jēgu kāpēc eksistēt. Tas labais nodoms jau ir saglabāt piederību, to aizstāvot, nevis uzmākties citiem ar savām pārliecībām. Šī labā nodoma modelis piemīt visiem cilvēkiem.

Meklēt iemeslu smaidīt – ir tas, kas mums visiem kopīgs. Kad esam atraduši iemeslu – to instinktīvi sargājam, neatkarīgi no izglītības, pieredzes, pārliecības vai aicinājuma.

  
šis raksts tika publicēts iekš Emuārs

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *